Nodevība! Es atmaksāšu!

Edgars Auziņš

Nodevība! Es atmaksāšu!

Šriftus nodrošina ParaType

© Edgars Auziņš, 2024

Es biju apmulsusi par to, ko man tagad darīt. Ar vīru. Ar bijušo vīru, es domāju. Un ar visu manu dzīvi, kas pēkšņi izjuka… Tātad šī meitene arī ir no viņa stāvoklī… Pieķērusi viņu darām kaut ko vecu kā pasaule? Nokautrējusies? Vai? — Prezervatīvs ar caurumu? Huh, Makss? Un tad viņš sāka kliegt. Viņš kliedza, ka izmisīgi vēlas būt ar kādu citu, ka ar mani viņam ir nospļauts un garlaicīgi, un viņš ir radoša daba, viņam vajag gaisu un lidojumu: — Tu visu laiku runā par darbu, un man ir garlaicīgi ar taviem darījumiem, ar taviem tirgotājiem, piegādēm un citiem šahtas plāniem…

18+

Izveidots inteliģentajā publicēšanas sistēmā Ridero

Saturs

Nodevība! Es atmaksāšu!

1. nodaļa

2. nodaļa

3. nodaļa

4. nodaļa

5. nodaļa

6. nodaļa

7. nodaļa

8. nodaļa

9. nodaļa

10. nodaļa

11. nodaļa

12. nodaļa

13. nodaļa

14. nodaļa

15. nodaļa

16. nodaļa

17. nodaļa

18. nodaļa

19. nodaļa

20. nodaļa

21. nodaļa

22. nodaļa

23. nodaļa

24. nodaļa

25. nodaļa

26. nodaļa

27. nodaļa

28. nodaļa

29. nodaļa

30. nodaļa

31. nodaļa

32. nodaļa

33. nodaļa

34. nodaļa

35. nodaļa

36. nodaļa

37. nodaļa

38. nodaļa

39. nodaļa

40. nodaļa

41. nodaļa

42. nodaļa

43. nodaļa

44. nodaļa

45. nodaļa

46. nodaļa

47. nodaļa

48. nodaļa

49. nodaļa

50. nodaļa

Epilogs

1. nodaļa

Es pieļauju, ka tas varētu būt anekdotiski smieklīgi. Bet es nemaz nesmējos, bet mans vīrs Maksims. Kails.

Un kāda meitene… Arī kaila… Un tas viss tepat — manā dzīvoklī, manā guļamistabā, manā gultā un uz manām šļūktām palagiem!!!!! Abi sastinga, skatīdamies uz mani. Un tad meitene pēkšņi atvēra muti un kliedza tik skaļi, ka es nevilšus ievilku galvu, iznākdams no stupora, kurā biju iekritusi, ieraugot Maksu… Maksu! Un to!

— Lenka. Lenka! Tu saglabā savaldību! Mēs esam inteliģenti, pieauguši un saprātīgi cilvēki! — Maksims sažņaudzās, mēģināja atkāpties no meitenes, uz kuras gulēja atzveltnē, bet kaut kādu iemeslu dēļ viņam tas neizdevās un viņš pēkšņi apgāzās kopā ar viņu tā, ka viņa atradās starp mums. Viņš apklusa… Meitenes pakaļa, atšķirībā no Maksa apmatotās, bija plika, sulīga un sārta… Es varēju viņai trāpīt ar triecienu! Visa šī «skaistuma» īpašniece paskatījās uz mani pāri plecam un vēl skaļāk kliedza: — Nogalini! Killer! Pie tā viņa arī izlocīja kājas kā tarakāns, paraustīja rokas, un, pats galvenais, viņas sejā bija tāds šausmu pilns skatiens, ka es pat pagriezos, lai paskatītos, vai aiz manis stāv kāds tik murgains cilvēks. Koridors bija prognozējami tukšs, bet es pati atspoguļojos lielajā spogulī. Un uzreiz kļuva pavisam skaidrs: tā biju es, es pati, kas savu vīru un viņa kundzi nobiedējusi līdz neprāta stāvoklim. Un pat ne jau ar to, ka pieķēru viņus atgriežamies mājās nevis kā pēdējā laikā ierasts — tajā nakts pusē, bet dienas vidū. Nē. Tas bija tāpēc, ko es turēju rokās.

Ar cirvi! Tas, starp citu, bija iemesls manai pēkšņai parādīšanai neparastā laikā. Viņš un pārsteigums, ko grasījos sarūpēt savam vīram vīram — satriecoši erotisku mežģīņu apakšveļas komplektu, ko biju iegādājusies Maksa dzimšanas dienā, lai iepriecinātu viņu ne tikai ar jauno dārgo pulksteni, bet arī gultā. Veļa, protams, bija manā somā, bet cirvja…

Redziet, vienai no manām darbiniecēm tas bija nepieciešams. Nataša sāka ar mūsu vīriešu iztaujāšanu birojā, un tad izrādījās, ka maniem mačo padotajiem nekas tāds nav — viņi visi, redziet, bija pilsētnieki, nevis mežabrāļi. Un tajā pašā laikā ne santehniķi, ne galdnieki un vispār ne kādi remontstrādnieki, bet — ņemiet augstāk! — pieredzējuši pārdevēji un loģistikas speciālisti. Protams, pēc tam es viņus mazliet nopēsu, iedomājoties, ka viņi izsauc «vīru uz stundu» un satiek viņu priekšautiņā; viņi atbildē nopūtās un neērti pasmējās, bet lieta tomēr beidzās ar to, ka es Natašai no mājām atnesu cirvi.

Un tagad tas notika tā, ka manā diezgan saspringtajā darba grafikā bija formāta logs «ne šeit, ne tur», un es nolēmu mest mājās savu ilgi gaidīto pārsteigumu manam vīram, un tajā pašā laikā un «rīks». Un nu es stāvēju uz laulāto guļamistabas sliekšņa, pāris soļu attālumā no gultas, kur vīrs drāzās ar kādu meiteni, un rokās turēju cirvi…

— Len! Es visu paskaidrošu. Neuztraucieties.

— Pamagitaj! Viņi mani nogalina!

Kāda ir šī dziesma? «Un viņš abus nogalināja ar cirvi, un tad aizgāja dzert alu. Tsk-tsk-tsk!» Aha!

Tomēr es nevarēju atturēties no nervozas smieklu lēkmes, bet aizgāju garām vīram un viņa lūkām uz balkonu, kur tēva atvilktnē, ko biju mantojusi kā pūru (kā tēvs mīlēja jokt), parasti atradās cirvis kopā ar visu pārējo nepieciešamo, un tad atgriezos savā istabā un pat atradu spēkus apsolīt:

— Es tevi nenogalināšu. Ir pārāk grūti pēc tam notīrīt asinis no sienām un grīdas. Bet tu, Maksims, izdarīsi man pakalpojumu — vismaz izņem savu locekli no viņas. Tas neizskatās labi.

— Len. Len, es nevaru. Viņa ir… Mēs… Es nevaru to darīt. Len, lūdzu, Dievs, palīdzi man!

— Ko jūs domājat ar to, ka jūs to nevarat izdarīt? Es gribu teikt, palīdziet⁈ Jūs taču jokojat, vai ne⁈.

— Maxinka, glāb mani! — Kaila meitene joprojām kliedza, joprojām gulēja uz mana vīra ar viņa locekli in…

Ugh! Es negribēju domāt par to, kur viņš atrodas, un vēl jo mazāk skatīties uz to. Bet man nācās to darīt. Jo izrādījās, ka Makss patiešām bija iesprūdis savā saimniekā. Patiesi un patiesi iestrēdzis. Sieviete-ārste no ātrās palīdzības, kuru man (man, kucei!) arī nācās izsaukt šiem diviem, teica, ka jā, tā gadās. No nerviem.

— Jūs pārsteidzāt viņus ar savu parādīšanos. Acīmredzot negaidīti, ja es pareizi saprotu kopējo ainu.

— Jums ir taisnība. Ko mēs tagad darīsim?

— Kastrācija, — ārsts paraustīja plecus, paskatījās uz savu feldšera partneri, un tā, slēpjot smieklīgās acis, izlēmīgi pieskārās un ar nagu nokasīja viņam kaklu.

— Kā… kastrācija…? Kāpēc… kastrācija? — Makss, kurš vienmēr bija īpaši lepns par savu kā vīrieša cieņu, Dievs viņam piedod.

— Vai viņš pēc tam paliks manī? Nu, šis? Dick, es domāju? — meitene bija apjukusi.

— Jā. Kā aizbāzni,» es viņai apliecināju. — Lai man nākotnē nebūtu jāiet gulēt ar precētiem vīriešiem.

Es to izdarīju, un pēc tam es smējos. Ārsts un feldšeris smējās kopā ar mani. Pat meitene, kas joprojām gulēja uz Maksa, nervozi ķiķināja. Un tikai viņš — Maksinka, kuce — dega taisnās dusmās, plānā kārtiņā uzsmērētas pār vispārēju kaunu. Tikmēr ārsts piedāvāja viņam palīdzēt savai «dāmai» apgāzties, lai būtu ērtāk izdarīt viņai intravenozo injekciju. Un tad, kad Makss visu bija izdarījis kārtīgi, vienlaikus cenšoties nosegties, viņa kaut ko injicēja vēnā uz elkoņa locītavas locītavas.

— Tā ir viegla anestēzija. Viņa nomierināsies un maksts muskuļi atslābināsies.

— Lieliski! — Makss jutās acīmredzami atvieglots. — Cik drīz? Atvainojiet, man arī sāp.

— Es varu veikt anestēziju. Tas neaizņems daudz laika. Tev, mana mīļā, pat nav jānoliek bikses.

— Es būšu pacietīgs!

— Jums ir taisnība. Kā saka, Dievs ir izturējis, un Dievs ir pavēlējis mums izturēt.

Zāles iedarbojās diezgan ātri, un pāris manā gultā beidzot varēja atdalīties. Makss uzreiz uzlēca augšā, aiz sevis aizvelkot segu, un meitene joprojām gulēja atkailināta. Viņa izskatījās nefokusēta, smagās krūtis stāvēja uz augšu, skaidri norādot uz viņas ne dabiski doto «pildījumu», viņas noskūtajā starpbiksē spīdēja mitrums…

Man bija slikta dūša.

— Vai tas nav bīstami, ar ko jūs viņai injicējāt? Viņa ir stāvoklī, — Makss jau bija uzvilcis treniņbikses un izskatījās pārliecināts un pat draudīgs.

— Kāpēc jūs par to ziņojat tikai tagad? — ārste tikai pamāja ar rokām.

— Tāpēc mans penis ir svarīgāks. Un tagad, kad viņš ir brīvs, es varu izlikties, ka man tas rūp,» es paskaidroju un apsēdos krēslā.

Manas kājas neizturēja. Un tagad es negribēju smieties, es gribēju raudāt. Histērija? Tas ir pēdējais, kas man vajadzīgs.

Ārsti, pārliecinājušies, ka ar Maksa kundzi, kas joprojām gulēja manā gultā, viss ir normāli, aizgāja. Un es sēdēju, apstulbusi, ko man tagad darīt. Ar savu vīru. Ar savu bijušo, es domāju. Un vispār ar visu manu pēkšņi salauzto dzīvi… Tātad šī meitene no viņa arī ir stāvoklī… Uzķērusies uz vecā kā pasaule? Nokautrējusies? Vai?

— Vai jūs atradāt prezervatīvu ar caurumu? Huh, Maxine?

Un tad Makss sāka kliegt. Un viņš kliedza kaut ko tik dusmīgu un briesmīgu, ka pat viņa draudzene, neraugoties uz anestēziju, šķita apdullināta. Un es… es pēkšņi apklusa no viņa kliegšanas. Vai vienkārši apstulbu, jo es pat uzreiz nesapratu, ka, pēc viņa domām, pie visa tā esmu vainīga es. Es biju un joprojām esmu! Ne viņš, es! Viņš kliedza, ka jau sen gribējis bērnu, bet es joprojām nevaru; ka viņš izmisīgi vēlas vēl vienu, jo arī viņš ir cilvēks un vēlas cieņu un siltumu, ko nevar saņemt no manis; ka ar mani viņam ir par šauru un dūšīgi, bet viņš ir radoša daba un viņam vajadzīgs gaiss un lidojums.

Tas viss bija nogurdinājis. Tas bija vecs un smags kā kapa akmens.

— Tas nav tas gaiss, ko tu vienmēr vēlējies… Maxinka. Tu vēlējies lielāku dzīvokli, labāku mašīnu un atvaļinājumu nevis dzimtajā Muhozranskā, bet Azurkā. Šāds lidojums, jā, tevi tas vienmēr ir ļoti interesējis. Un vēlams pirmajā klasē. Un to, atšķirībā no vēlmes dzemdēt bērnu, tu man regulāri stāstīji… Un tajā pašā laikā nedarīji ne velna neko, lai to visu nopelnītu. Es tev teicu, lai tu pārņemtu šo biznesu vai vismaz palīdzētu man.

— Es esmu mākslas cilvēks. Man ir apnikuši jūsu tirgošanās žetoni, vagoni, piegādes un citi šahtas plā…

— Ah, garlaicīgi⁈ Nu, tad paņem savas lietas, šis tavs…«» Es aizbakstīju pret vīriešu kārtas mīlnieku. — Ejiet prom no šejienes. Es pats iesniegšu šķiršanās pieteikumu. Tev nav jākautrējas. Vienkārši atstāj atslēgas. Un no dzīvokļa, ko es nopirku par saviem ļoti garlaicīgajiem ienākumiem, un no mašīnas, ko tu dabūji tādā pašā veidā!

— Un te es tavā vietā nebūtu tik nekaunīgs, — Makss pēkšņi kļuva ļoti mierīgs un vienlaikus kaut kā pilnīgi svešs. — Tas viss, mana mīļā Ļenočka, no likuma viedokļa — kopīpašums. Un dzīvoklis, un abas mūsu automašīnas, un nauda bankā, un pat tavs nolādētais mīļākais bizness!

— Tu mani krāpji.

— Un kas no tā? No kura laika šis fakts var ietekmēt šķiršanās finansiālo pusi?